Es cīnījos ar sevi daudzas cīņas, pirms iemācījos pilnībā koncentrēties uz vienu lietu un nolikt malā nervozitāti, piemēram, braucot sacīkstēs. Sacensības neatkarīgi no sporta veida vai dzīves situācijas nekad nav tikai fiziskā spēka, bet arī garīgā spēka jautājums. – Ņina Fērnere. 

Es uzaugu Austrijas skaisto kalnu centrā, Cellamzē. Mani jau no agras bērnības vilka kalni, bet, kad mans mazais brālis man uzdāvināja 20. dzimšanas dienas kuponu “nobrauciena dienai”, likās, ka esmu atradusi to, ko vienmēr meklēju. Adrenalīna pieplūdums bija neticams, un jau no pirmā brīža bija skaidrs, ka šis sporta veids mani nekad neatlaidīs. Neilgi pēc tam es sāku studēt fiziku Grācā, bet pēc diviem gadiem vairs nevarēju izturēt šajā pilsētā bez kalniem un pārcēlu studijas uz Insbruku, kur katru brīvo minūti pavadu kalnos.
Ilgi domāju, kuru stāstu vēlos pastāstīt, lai sniegtu jums ieskatu manā sporta veidā. Taču patiesība ir tāda, ka ar vienas pieredzes atstāstīšanu nepietiek, lai saprastu, kā pilnībā nodoties šai kaislībai. Drīzāk daudzie mazie notikumi man padara nobraucienu tik īpašu.

"Laime ir vienīgā lieta, kas dubultojas, ja dalās." - Albert Schweitzer

Šis sporta veids manā dzīvē jau no paša sākuma ir spēlējis ļoti nozīmīgu un lielu lomu. Būtībā tas nav komandas sporta veids, un tomēr es nekad iepriekš neesmu pieredzējis tādu saliedētību. Jūs pavadāt dienas kopā uz kalna, kopā labi pasmejaties, palīdzat viens otram grūtos traumu pārtraukumos un izbaudāt unikālo atmosfēru sacensībās grupā. Jūs faktiski kļūstat par ģimeni, ar kuru jūs vienojat aizraušanos, kas citur krīt nedzirdīgi. Kāds, kurš nespēj saprast šī sporta veida aizraušanos, saprot mūsu pastāvīgos “svētās takas” meklējumus tikpat labi kā mēs, cilvēki, citplanētiešus. Tas noteikti ir mīnuss, ja visu savu brīvo laiku veltāt kaut kam tādam, ko jūsu draugu loka daļa, kas nebrauc ar velosipēdu, nesaprot. Jo, ja dzeršanas un peldēšanās šļakatas lidostā maina pret kalniem un takām un zilumus un šinas pret aksesuāriem, tad viena vai otra draudzība no tā cieš.
Kad es domāju par pēdējiem gadiem ar velosipēdu, sports man ir devis tūkstoš reižu vairāk, nekā tas ir prasījis. Kopš sāku braukt ar velosipēdu, esmu personīgi daudz attīstījies.

Es cīnījos ar sevi daudzas cīņas, pirms iemācījos pilnībā koncentrēties uz vienu lietu un nolikt malā nervozitāti, piemēram, braucot sacīkstēs. Sacensības neatkarīgi no sporta veida vai dzīves situācijas nekad nav tikai fiziskā spēka, bet arī garīgā spēka jautājums. Tikai tad, ja esat pietiekami stiprs savā galvā, jūsu ķermenis var darboties vislabākajā veidā.

Šo garīgo spēku paņēmu līdzi arī dzīves situācijām ārpus sporta. Esmu iemācījies, ka jums ir jāiestājas par savām tiesībām, ja pret jums izturas netaisnīgi, taču jums arī jāatzīst sava vaina.
Man reiz jautāja, vai es ticu "domas spēkam". Arī uz šo atbildi atrodu sportā, jo tas lika man saprast, ka ir jācīnās par lietām, kas man kaut ko nozīmē. Manuprāt, pozitīva domāšana noteikti ir labs instruments, taču ir jāpieceļas un jāparāda sava stingrība, lai pārkāptu iespējamā robežas.

"Viss spēks ir zināms tikai caur šķēršļiem, kurus tas var pārvarēt." - Imanuels Kants

Mans brālis mani dažreiz mīļi sauc par lāsteku, jo man bieži ir grūti pilnībā iesaistīties tajā, ko noteikti uzskatu par vienu no savām lielākajām vājībām. Taču, ja kādu esmu paņēmusi savā sirdī, viņa laime ir augstāka par manējo un es bieži pārāk daudz uztraucos. Arī šeit mans sporta veids palīdz novērst domas no lietām un reaģēt sarežģītās situācijās. Uz mana velosipēda adrenalīns sūknējas cauri visam ķermenim, es aizmirstu visu apkārt un izbaudu brīvību. Es domāju, ka ikvienam vajadzētu būt šādam kontaktligzdai - pat ja tas ir tikai L'AMOTION gredzena griešana, kamēr esat iegrimis domās.

Dažu pēdējo gadu laikā esmu iemācījies, ka neapmierinātība ar sevi ir vislabākais veids. Vismaz ir risinājums - celies, sastādi plānu un cīnies par savu laimi! Tāpēc mans vēstījums, kas mani pavada visas dzīves garumā, ir: Tev ir jāpaskatās uz augšu, lai varētu redzēt zvaigznes.